Divu siržu spēks amokā jeb Indrai Rogai 50
Kad 90. gadu sākumā pa skatuvi, sevi plosīdama, brāzās Indras Rogas Kedija diplomdarba izrādē „Vājprātīgā stāsts, pilns niknuma un trokšņa” Pētera Krilova režijā, un viņu mājās gaidīja mazais Edgariņš, neviens pat nojaust nevarēja, ka nieka pārdesmit ar astīti gadus vēlāk mēs sūtīsim jubilejas sveicienus uz Valmieru, teātra mākslinieciskajai vadītājai Indrai Rogai, kura vēl šosezon lielinscenējumu „Klūgu mūks” veidoja Nacionālajā teātrī.
Indras kontā ir daudz nospēlētu lielo lomu un ne mazāks skaits iestudētu izrāžu, tulkotu lugu tekstu un izskoloto studentu, pat mazā Martiņa jau ir stūrainajā tīņu vecumā, un tomēr, rakstot šīs apsveikuma rindas, virsrakstam izvēlējos Indras pirmo divu iestudēto izrāžu nosaukumus, jo, manuprāt, tie visspilgtāk raksturo viņas dzīvi gan reālajā, gan jābūtības izteiksmē.
Divas sirdis
Indrai Rogai piemīt ass prāts, loģika, spēja pārredzēt plašu spēles laukumu, matemātiķes talants un racionāla domāšana, tomēr svaru kausos starp prātu un sirdi, sirds puse tomēr būs smagāka. Jo īpaši jaunībā Indra bijusi emociju un galējību, dullību un maksimālisma māksliniece, kas no Jelgavas skolas sola traukusies uz Kinoaktieru studiju, dzīvojusi Daugavpils teātra komūnā ar pārliecību ‘visu mākslai’ un labi zina, ko šāda pārliecība maksā veselībai. Bet, pateicoties tam, viņa kļūst par vadošo aktrisi Daugavpilī un, kad kursa un teātra vadītājs Pēteris Krilovs atnāk uz Rīgu, nepaliek uz ielas, jo tūlīt pēc tam atrodas vieta Nacionālajā teātrī. Lielajām lomām nepietiek tikai ar talantu un viegli ierosināmiem nerviem un emocijām, tās prasa darbu un izturību, ja vien teātri neuztver kā sprinta distanci. Indra partnerībā ar Andri Keišu nospēlē Margu „Trešajā vārdā”, partnerībā ar Ivaru Pugu Ibsena Noru, partnerībā ar Ģirtu Liuziniku – Annu Kareņinu, top Lavīnija „Sēras piestāv Elektrai”, Anita „Zvejnieka dēlā”, Ņegina „Talantos un pielūdzējos”, izraušanās uz Liepājas teātri un Breta Ešlija „Fiestā”. Un tomēr radošais nemiers ir lielāks par ik sezonas veiksmes lomu veiksmes izrādē vai lielajām lomām ne tik veiksmīgos iestudējumos, un Indra iestājas Kultūras akadēmijā studēt režiju.
Amoks
2002. gadā Indra Roga iestudē izrādi pēc S.Cveiga noveles „Amoks”, kurā pati spēlē Ārstu, pati pacientu un viņa iemīļoto, pati ir izrādes režisore un dramaturģe. Izrāde tiek rādīta Aktieru zālē, un ir spoža debija, laikam visvairāk nosaukumā ietvertā jēdziena īstenošanas dēļ – tas, kādā ātrumā aktrise pārtop no viena tēla otrā, turklāt mainot ne tikai lomas, bet arī to dzimumu, ir aktieriskā ekvilibristika. Gluži pamatoti Roga tiek nominēta Spēlmaņu naktij par labāko debiju.
Neesmu jautājusi, vai pirmās izrādes simbolisku „nospiedumu” Indra sajutusi visā tālākajā darbā, kad izrāde seko cita citai. Līdzās spožas inscenētājas dotumiem viņa apliecina prasmi lieluzvedumos izcelt aktieru talantu arī pavadošās lomās un nekad nepazaudē iekšējo sajūtu par to, kas konkrētajā darbā ir vertikāle jeb darba garīgā jēga. Uzkrājusi pieredzi „Norā”, viņa ķeras pie sarežģītā „Karaļa Līra”, pabeigusi „Līgavu bez pūra”, atklāj dramaturģisko potenciālu „Ādama stāstā”, atvēzējusies uz vienas dzimtas vēsturi 100 gadu garumā „Smiltāju mantiniekos”, viņa atrod jauno tik labi pazīstamajās „Skroderdienās Silmačos”.
Un kur tad vēl „Uz neatgriešanos”, „Lācis”, „Parīzes Dievmātes katedrāle”, „Sieviete, kas nav uzmanības vērta” vai „Kabarē”… Daudz skaistu darbu, kas liek domāt par cilvēka dzīves jēgu, ticību un laikmetu.
Valmiera
Tās ir vērienīgas izrādes, kas iestudētas Valmieras drāmas teātrī, un tas ir vērienīgs darbs, pie kura Indra Roga ķērusies šobrīd, piekrītot kļūt par teātra māksliniecisko vadītāju. Mēs vēlam veiksmi un gaidām ciemos ne tikai teātra kafejnīcā vai skatītāju zālē, bet arī režisores statusā. Lai sokas it visā! Un veselību Tev, Indra, un Taviem tuvajiem!