3. martā, kad pavasara saule, jādomā, aizvien ilgāk uzkavēsies virs Nacionālā teātra jumta, jubileju svinēs Zigurds Neimanis, kurš joprojām piedalās izrādē-ilgdzīvotājā – Ēriha Kestnera komēdijā “Trīs vīri kūrortā”, un viņam tā piestāv. Būt autoram, kas uz visu noskatās no malas ar brīžam šķelmīgu, brīžam ironisku smīnu – tas ir par viņu.
“Trīs vīri kūrortā”(2012)
Aktieri, kas kādā dzīves un karjeras brīdī izvēlas brīvību, agri vai vēlu vai nu atgriežas teātrī vai aiziet no tā pavisam, un jubilārs patiešām ir rekordists, jo, kaut arī lomu skaits ar gadiem palicis mazs, 22 gadus sastrādāties ar teātri bez pastāvīgas vietas ir pieminēšanas vērts fakts.
Kad paraugās, kas tomēr bijis vērtīgs un palicis neaizmirstams, redzams daudz kas. Vīrišķīgums agrīno gadu lomās, jo teātrī Zigurds Neimanis ienāk, būdams vecāks par kursabiedriem. To viņš liek lietā, spēlējot Imantu Harija Gulbja “Aijā, žūžū, bērns kā lācis”, Mišu Zemcovu Alekseja Arbuzova “Cietsirdīgajās spēlēs”, Ričardu Lauvassirdi Džeimsa Goldmena “Lauva ziemā”, Benvolio Šekspīra “Romeo un Džuljetā” un, protams, visu 80. gadu skolasbērnu lielākajā grāvējā Marka Tvena “Princī un ubaga zēnā” – Maiklu Hendonu.
“Aijā, žūžū, bērns kā lācis” (1968)
“Cietsirdīgās spēles”(1979)
Tāds skarbais vīrietis, kas prot radīt ilūziju, ka savējiem viņa sirds ir liela un plaša, jo aiz ironijas slēpjas romantiska natūra.
Aptuveni ap to laiku, kad Zigurds Neimanis vairāk pievēršas darbiem ārpus teātra un viņa kopdarbā ar Voldemāru Šoriņu radītais scenārijs un režija televīzijas seriālam “Dzīvoklis” ir žanra pionieris, teātrī darbu netrūkst, turklāt gana labu un lielu darbu, bet nu nevar noliegt – 90. gadu beigas ir pietiekami sarežģīts laika posms visam Latvijas teātrim. Acīmredzot tā tam rekordista skrējienam ārštatā bija jāsākas. Pie šī laika nozīmīgākajām lomām pieder Juhans Ingmara Bergmana “Laulības dzīves ainās”, Ābrams Blaumaņa “Skroderdienās Silmačos”, Migajevs Aleksandra Ostrovska “Talantos un pielūdzējos”, Pēteris Andreja Upīša “Kaijas lidojumā”, Alfreds Dūlitls F. Loua un A. Dž. Lernera mūziklā “Mana skaistā lēdija”, Teoderihs Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes “Indriķa hronikā”, Bopertuī Ežēna Labiša “Salmu cepurītē”, Čārlzs Tamerlijs Somerseta Moema “Teātrī”, Raulijs Ričarda Šeridana “Mēlnesības skolā” un vēl vairākas citas. Kad? Pa kuru laiku?
“Skroderdienas Silmačos” (1994)
“Kaijas lidojums” (2000)
Nezaudējot ne savu brīvību, ne savu humora izjūtu, Zigurds Neimanis darbojies arī Radioteātrī, audzinājis mazbērnus, kopis dārzu un draudzību.
Ar sirsnīgiem sveicieniem apaļajā goda dienā,
Latvijas Nacionālā teātra vārdā,
Ieva Struka