Apaļš cilvēks
Raiņa dzejoļa nosaukums un tā pirmās rindas šķiet precīzs trāpījums, lai raksturotu Baibas Indriksones cilvēcisko būtību.
“Es raudājis esmu
Un esmu smējies…”
Viss, viss, kas dzīves piedāvāts, jubilārei bijis pazīstams, tāpēc apaļumu galīgi nevajadzētu saistīt ar vienu no viņas ārējās pazīšanas zīmēm – apaļajiem vaigiem, no kuriem pāri malām pludo dzīvespriecīga vitalitāte Rīgas kinostudijas filmās “Vella kalpi” un “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, uz mūžīgiem laikiem ierakstot viņu latviešu apziņā kā optimistisku cilvēku.
“Limuzīns Jāņu nakts krāsā”(1981)
Neticami, bet tieši tikpat optimistiski viņa dzīvojusi un strādājusi uz Nacionālā teātra skatuves, saglabājot skaidru skatu uz teātra mākslu kā brīnišķīgu mākslas veidu, bet nepārvēršot to par vienīgo dzīves jēgu. Tāpēc vismaz tajos divdesmit gados, par kuriem es varu droši runāt, Baiba Indriksone allaž bijusi darbam gatava, allaž priecīga, bet allaž viņai ir bijis, par ko priecāties un sarunāties arī ārpus jaunākās lomas vai izrādes. Proti, viņas ģimene. Un ģimene, tuvojoties Baibas Indriksones jubilejai, uzcēlusi pieminekli ciltsmātei grāmatā “Sniegu ēst nedrīkst. Leimaņu dzimtas stāsts”, ko vērts izlasīt ikvienam, kas piederību dzimtai uztver kā vērtību.
“Ķiršu dārzs”(1953)
Vienlaikus Nacionālo teātri viņa ir turpinājusi mīlēt mūža garumā, jo viņai ir palaimējies piedzimt vienu dienu pirms teātra dzimšanas dienas, tāpēc viņas teātra patriotismam ir ļoti personiska pieskaņa, ko viņai patīk atgādināt. Galu galā gandrīz 70 gadus viņa un viņš, tas ir, teātris, dzimšanas dienu svinējuši kopā. Ko nozīmē tik garus gadus nostrādāt vienā darbavietā, tā īsti apjēgt nav iespējams, ja viens pats neesi piedzīvojis ko līdzīgu, tomēr šāds rekords nebūtu iespējams bez konkrētiem pieturas punktiem jeb nozīmīgām nospēlētām lomām. Baibas Indriksones gadījumā par tādām kļuvušas galvenokārt raksturlomas, kurās viņas vitalitāte ir bijusi tikpat svarīga kā kinolomās. Proti – Felicita Pētera Pētersona “Balto torņu ēnā” (1959), Marikita Prospēra Merimē “Sieviete – debess un elle” (1964) jaunībā, Marija Ferenca Molnāra “Liliomā” (1971), Betīna Eduardo Skarpetas “Skrandaiņos un augstmaņos” (1979), Antonija Harija Gulbja “Albertā” (1983) pusmūža gados. Bet pirms kolorītajām raksturlomām bija pavisam agrīnā jaunība un liriskas varoņlomas tālajos piecdesmitajos – Aņa Čehova “Ķiršu dārzā”, Dina Raiņa “Jāzepā un viņa brāļos”, Auce Blaumaņa “Skroderdienās Silmačos” un Zelmiņa “Indrānos”…
“Indrāni”(1954)
“Balto torņu ēnā” (1959)
Pēdējoreiz uz lielās skatuves Baiba Indriksone uznāca koķetā bezroku kleitā “iekš rozā” – Viestura Kairiša iestudētajā Ibsena “Pērā Gintā” 2016. gadā, un līdzīgā – sirmas vīlas statusā viņa piedalījās arī Kairiša iestudētajā Džakomo Pučīni operu diptihā “Vīlas. Džanni Skiki” 2015. gadā. Tā bija reize, kad simboliski izdevās satikties uz vienas skatuves ar dēlu Aivaru Leimani un mazmeitu Elzu Leimani.
“Jāzeps un viņa brāļi” (1956)
Labu veselību no sirds vēlot,
Latvijas Nacionālā teātra vārdā,
Ieva Struka