5. septembrī Jurim Lisneram 60

Katras komplekcijas vīrieškārtas būtņu vidū noteikti sastopami dažādi savas sugas eksemplāri, tomēr empīriskā pieredze rāda, ka starp ļoti slaidiem un plecīgiem jaunekļiem labsirdība sastopama daudz biežāk nekā starp sīka auguma zeperiem. Slaidais un plecīgais ne tikai pats zina savu neaizskaramā un neuzvaramā statusu, bet ātri vien par to pārliecina pārējos, līdz ar to nekas daudz viņam nav jāpierāda un visu uzmanību var veltīt sava talanta izkopšanai. Latvijas Nacionālā teātra aktieris Juris Lisners ir no slaidajiem un spēcīgajiem, kam, piekrišanu neprasot, viena no pirmajām lomām teātrī tad arī ir latvju varonis Lāčplēsis. Grūta loma, nenoliedzami, īstas ugunskristības kopā ar Astrīdas Kairišas žilbinoši daiļo un viedo Spīdolu. Un – sava veida zīmogs un atskaites punkts visām pārējām nozīmīgajām lomām mūža garumā. Varonis. Turklāt latviešu varonis. Un tā līdz pat negaidītajam pagrieziena punktam 2008. gadā, ko iezīmē pirmā un pagaidām vienīgā satikšanās ar režisoru Džilindžeru, kad nu jau pats Juris Lisners ir “meistars”, nevis māceklis un izcili nospēlē sarežģīto Oskara Vailda lomu D.Hēra lugas “Jūdas skūpsts” ietudējumā. Un tikai tad daudzi ierauga, ka varonis jeb latviešu varonis – nav viss, ko šodienas gaviļnieks spēj. Jāpiezīmē, ka tieši pirmizrādes dienā Juris Lisners saņēma Triju Zvaigžņu ordeni par teātrī godam nostrādātajiem gadiem, un tas viņam bija nozīmīgs apbalvojums. Savukārt Vailda loma viņam atnesa nākamo balvu – 2008. gadā Juris Lisners tika atzīts par Gada aktieri Latvijā.

Ar Zani Jančevsku izrādē “Kaijas lidojums”

Ar Astrīdu Kairišu izrādē “Uguns un nakts”

Ar Lāsmu Kugrēnu izrādē “Marija Stjuarte”

Ar Antru Liedskalniņu izrādē “Ceplis”

Ar Alfrēdu Jaunušanu izrādē “Ceplis”

Ar Juri Pļaviņu izrādē “Indulis un Ārija”

Ar Pēteri Pētersonu un Inesi Ķirsi izrādes “Meteors” mēģinājumā

Ar Svetlanu Blesu izrādē “Pusdūša”

Izrādē “Bezkaunīgie veči”

Izrādē “Jūdas skūpsts”

Ar Ditu Lūriņu izrādē “Ādama stāsts”

Ar izrādes “Dejas Lūnasa svētkos” ansambli

Pa vidu daudz citu skaistu un interesantu lomu – starp interesantākajām – lauku darbiem nepiemērotais Noliņš “Indrānos”, švītīgais Laimonis no A. Upīša “Kaijas lidojuma”, neizlēmīgais memmes dēliņš Zigmunds P.Putniņa “Pusdūšā”, racionālais izēdājs Pāvuls “Mērnieku laikos”, prātā bērnišķais Miks “Smiltāju mantiniekos”, apdomīgais Kaukēns “Indrānos”. Mazliet lempīgi, neveikli, lēni un prātīgi latviešu vīri, kas paši labprāt gribētu neatbilst nu jau plaši izplatītajai “latvieša” definīcijai – “Esmu introverts”.

No cittautu raksturiem noteikti jāpiemin viegli ap stūri apvedamais Orgons Moljēra “Tartifā” un meitu akli mīlošais Ļebedevs Čehova “Ivanova” iestudējumā, nervozais augstskolas pasniedzējs Bils T.Letsa “Osedžas zemē” un dumjā kā zābaks Korobočka “Mirušajās dvēselēs”, kā arī agrā jaunībā nospēlētais Ivans Karamazovs.

Juris Lisners ir pirmais no Nacionālā kursa beidzējiem, kuri darba mūžu pavadījuši viena teātra sienās, svin 60 dzīves un gandrīz 40 darba gadus. Drīz viņam sekos Dace Bonāte un Ināra Slucka, un virkne to kursabiedru, kas šobrīd Nacionālajā teātrī nestrādā.

Ar Zani Jančevsku izrādē “Osedžas zeme”

Ar Arturu Krūzkopu izrādē “Divu kungu kalps. Anno 1963”

Izrādē “Dejas Lūnasa svētkos”

Izrādē “Skroderdienas Silmačos”

5. septembrī, dzimšanas dienā, Jurim Lisneram ir mēģinājums šīs sezonas pirmajai pirmizrādei lielajā zālē – A. Freimaņa romāna “Katls” dramatizējumā, ko iestudē kursabiedrene un režisore Ināra Slucka, kuras viedokli viņam patīk respektēt, kā pats mēdz teikt. No varoņlomām viņš soli pa soli pietuvojies tēvu un viedo veču lomām, un “sava zināšana” viņu jau atkal vieno ar tipiskiem latviešu varoņiem – Juri grūti pārliecināt par to, kam viņš mūža garumā radis pats savus pierādījumus, un gods viņam ir augstā vērtē.

Vēlot labu veselību, stipru mugurkaulu, jūtīgu sirdi un atvērtu prātu, kā arī jaunas, skaistas lomas, sirsnīgi sveicam jubilejā!