Vienai no Latvijas Nacionālā teātra leģendārajām aktrisēm Lidijai Freimanei 4.aprīlī ir 95.dzimšanas diena. Teātra jaunākajā žurnāla “BŪS!” numurā ir plaša (6 žurnāla atvērumi) Ojāra Rubeņa intervija ar aktrises meitām Kristīni un Katrīni Pasternakām, kuras dalās atmiņās par savu mammu.
Fragments no intervijas:
Ojārs Rubenis: Tad mammai tomēr bija 75 procenti talanta?
Kristīne:Es domāju gan. Noteikti.
Vai mājās viņa arī spēlēja kādu lomu vai viņa bija Lidija Freimane?
Kate:Mēs esam izbaudījušas mammas krāsas ļoti straujā mainībā, līdz ar to es domāju – nē, viņa netēloja.
Kristīne: Viņa bija dzīvs, normāls cilvēks.
Kā mājās izpaudās viņas veiksmes un neveiksmes teātrī? Vai vispār jūs to jutāt?
Kate:Mamma reti kādu darbu uztvēra kā ļoti lielu veiksmi. Viņa tiešām vienmēr sevi šaustīja un ļoti ņēma vērā kritiku, ļoti. Rezultātā viņa teica, ka par viņu vēsturē paliks, ka viņa ir „aktrise, kas izaugusi uz slaucējām un kolhozu priekšsēdētājām”. To viņa teica bieži, aizmirsdama par Kristīni un citām skaistām lomām…
Jūs pārrunājāt mājās mammas aktieriskās lietas?
Kristīne: Fragmentāri. Es no visai agras bērnības atceros pirmos „Silmačus”, kur mammai bija Elīnas loma, kas, kā zināms, nav maza. Un, tā kā es diezgan daudz dzīvoju pa teātri – tāpat kā Kate bērnībā –, man mammas bija šausmīgi žēl, jo no tās lomas es sapratu tikai to, ka Elīna ir bēdīga un nedabū to, ko grib. Un vai vienreiz nevarētu nospēlēt to priecīgo Antoniju! Un es tikmēr ņerkstēju, kamēr mamma vienreiz atnāca mājās un teica: es nospēlēju! Tad es nomierinājos un man likās, ka viss ir kārtībā. Protams, kad mēs pieaugām, tad citādi skatījāmies uz mammas darba veidu un stilu.
Kate:Bet mamma neanalizēja – arī tad, kad es sāku spēlēt teātrī un man likās: ahh, mamma nāks skatīties izrādi, nu tik būs… Viņa, būdama aktrise un zinādama, ka mūsu pienākums ir par 90 procentiem pakļauties režisoram, baidījās iejaukties kaut kādā profesionālā problēmā. Zini, kā tas teātrī ir: es tev neko negribu teikt, klausi režisoru, bet zini, man liekas, ka vajadzētu darīt tā un tā. Un tas reizēm šausmīgi slikti strādā. Mēs vispār maz runājām par profesionālām lietām.
Kristīne: Ir pierasts domāt – ā, mākslinieku ģimene, tad tur droši vien ir diskusijas par mākslu no rīta līdz vakaram. Nē, gluži otrādi!
Kate: Neatceros, kas tā bija par izrādi, bet viena no pēdējām, ko mamma redzēja, un viņa man pie puķes uzrakstīja tādu mazu kartīti ar vārdiem „Dzīvot – tas nozīmē izturēt”. Tas bija periods, kurā es jau diezgan nopietni domāju par to, ka teātris nav man.
Brīnišķīgi vārdi „Dzīvot nozīmē izturēt”. Vai tie attiecas uz Lidiju Freimani?
Kate: Viennozīmīgi. Un tas bija tas, ko viņa gribēja mūsos ieaudzināt un par ko nekad netika runāts. Mums nekad nebija sarunu par to, kas ir dzīve.
