Teātra ilggadējai literārās daļas vadītājai Ritai Melnacei – 75
3. septembrī savu jubileju svinēs cilvēks, kas teātrī strādā gandrīz visilgāk no visiem – kopš 1966. gada, kad viņa tiek pieņemta darbā tūlīt pēc studiju beigšanas Maskavā Teātra mākslas institūtā. Tas ir gads, kad teātra galvenā režisora pienākumus uzņemas Alfreds Jaunušans, tāpēc var teikt, ka Rita Melnace, palīdzēdama veidot teātra repertuāru, piedzīvoja gan Jaunušana, gan paša teātra zelta gadus padomju laikā, kad teātris nepildīja tikai mākslas funkcijas, bet kļuva par dvēseļu veldzētāju un spēka avotu. Viņas tuvumā uzplauka režisora Mihaila Kublinska talants, iesāka tolaik jaunie Valdis Lūriņš un Edmunds Freibergs. Kopā ar teātri Rita Melnace bijusi dažādos tā posmos, tos rūpīgi fiksējot un dokumentējot, tāpēc viņas arhīvā un fenomenālajā atmiņā rodams viss, kas ar mums noticis. Sirsnīgi sveicam!
Teātra labais gars
1975. gada rudenī mēs, 12 cilvēki no Alfreda Jaunušana kursa, tikām uzņemti Nacionālā teātra sastāvā. Mēs jutāmies izredzēti, bet vēl mazi un nevarīgi, ienākot šajā mākslas templī. Tā mēs tikām mācīti: teātris – tas ir Olimps un mums būs atļauts tajā kalpot. Viena no mūsu pedagoģēm bija Rita Melnace, un es līdz šai dienai iekšēji jūtos kā studente viņas milzīgo zināšanu priekšā.
Teātris bija kā labi sakārtots bišu strops, kur katrs pildīja viņam ierādīto funkciju ar vienu kopēju mērķi – pildīt skatītāju sirdis ar mīlestību, bagātināt viņu prātus un uzturēt ticību nākotnei. Par to netika skaļi runāts, tas bija iekšējais kods… Un šo virzību noteica teātrī valdošās hierarhijas augšējais ešalons, kurā ļoti nozīmīgu vietu ieņēma Rita. Viņa bija Jaunušana labā roka, viņa otrais es, ar ko viņš konfrontēja pats sevi.
Literārās daļas vadītāja.
Bet ne tikai… Rita, manuprāt, bija to daudzo sieviešu apvienojums, kuru viņam pietrūka ārpus teātra dzīvē… Kā māte, kā neesošā māsa, kā tuvākais palīgs un draugs. Un viņa godprātīgi un pacietīgi nesa šo „saldo” nastu. Nekurnot pacieta šī ārkārtīgi talantīgā mākslinieka kaprīzes, niķus un stiķus. Un pretī saņēma gandrīz bērnišķīgu pieķeršanos, lielu sirsnību un pateicību. Reizēm…
Viņi bija tandēms.
Rita bija kā vēsa ceļmallapa uz mūžīgi sprēgājošā, sava talanta ugunīs degošā meistara sakarsušās pieres. Viņa bija Jaunušanam blakus līdz pēdējam viņa dzīves brīdim.
Viena no īpašībām, ko es cilvēkos vērtēju ļoti augstu, ir uzticībā. Tā ir viena no skaistākajām dāvanām, ko Dievs piešķir. Ritai šī spēja, man šķiet, šūpulī ielikta.
Viņa ir noslēgts cilvēks, kurš katram neatvērs savu sirdi, bet tie, kas atrodas viņas mīlestības lokā, var justies droši un pasargāti.
Nacionālais teātris – daudziem no mums tās ir otrās mājas. Es domāju – arī Ritai. Lielākā viņas mūža daļa ir aizvadīta šeit, šajās sienās, starp šiem cilvēkiem. Viņas zināšanas par mākslu un par šo teātri ir unikālas.
Rita ir viens no šīs mājas labajiem gariem, kas vienmēr sargās šo daudziem tik nepieciešamo patvērumu un turēs to svētu.
Šo apceri veidoja un Tevi mīļi sveicina Lāsma Kugrēna
Rita!
Mīļi sveicieni dzimšanas dienā un lielā darba cēliena jubilejā!
Tu biji pirmais cilvēks, ar kuru man bija lemts satikties, sākot darboties ar Nacionālā teātra vēsturi. Mūsu darba attiecības ir pāraugušas draudzībā. Tevī apvienojas dzīvotprieks, ceļotprieks un pāri visam lasītprieks. Tavas zināšanas ir visaptverošas, ne tikai par savu teātri, bet arī visu teātra vēsturi no pirmsākumiem līdz mūsdienām. Tu esi „dzīvā enciklopēdija”! Katra tikšanās un sarunas ar Tevi ir garīgais dopings, kas uzlādē. Lai Tev joprojām ir enerģija, dzīvesspars un dzīvesprieks un lai tas uzlādē arī Tavus vistuvākos un vismīļākos cilvēkus un arī mūs visus.
Margita Mantiņa, Ed. Smiļģa Teātra muzeja speciāliste