Šis augusts bijis ļoti saulains. Jācer, ka arī mūsu izcilās kolēģes, aktrises Veltas Līnes 95. dzimšanas dienas reizē 28. augustā tā tikpat dāsni atspīdēs pār mazo Baltezera saliņu, uz kurieni, kā pati stāstīja, viņa allaž devusies, lai zili sārtajos viršos kārtējo reizi rezumētu paveikto un pasapņotu par nākotni.
Nu jau sešus gadus Veltas Līnes nav mūsu vidū. Varam tik atcerēties, cik svarīgi viņai savas dzīves nozīmīgos brīžos bija būt kopā ar savu Teātri. 2012. gada pašā nogalē viņa “aizgāja” pa baltu puteni, lai mūsu atmiņās atgrieztos atvasarās.
Tāpat kā viņas skatuves māte Anta Klints – var teikt, ka, meitenei pasaulē nākot, tā nebija lietaina diena. Visas zvaigznes “sastājās” un bija tik labvēlīgas, lai rastos jauna- Skatuves Zvaigzne. Viņai it viss bija dāsni dots- skaistums, talants, bagāta jūtu pasaule un arī izturība un darba mīlestība, bez kā pat visspožākais pieteikums ātri var pagaist…
Viņai bija dotas spējas smieklus ar asarām jaukt, azartiski ļauties spēles priekam, momentā pāriet no viena dvēseles stāvokļa diametrāli pretējā.
Viņas apdāvinātība nepazina ampluā robežas: traģēdija, drāma, komēdija – it visās viņa mirdzēja un pārliecināja. Viņas lomu sarakstā bija visskaistākās ārzemju un latviešu klasiskās, kā arī modernās dramaturģijas mīlētājas, gan bez – tā arī nerealizējušamies sapņa- Džuljetas … Ik gadu jaunu darba sezonu uzsākot kāda aktrise saņem ceļojošo Veltas Līnes gredzenu kā labākā mīlētājas lomas atveidotāja. Šogad no Ditas Lūriņas / iepriekšējās sezonas īpašnieces/ rokām to saņēma Agnese Cīrule. Lai tas iedvesmo jauno aktrisi!
“Ugunī”. Ar Žani Katlapu. 1948.g.
“Leļļu nams” 1950.g.
“Taņa”. Ar Jāni Kubili. 1953.g.
“Skroderdienas Silmačos”. Ar Jāni Kubili. 1955.g.
“Kamēliju dāma”. Ar Antu Klinti. 1957.g.
“Āksts”. 1957.g.
“Reiz Jaungada naktī”. Ar Gunāru Cilinski. 1958.g.
“Man 30 gadu”. Ar V.Akurāteru. 1962.g.
“Anna Kareņina”. 1967.g.
“Cīrulīši”. 1975.g.
“Hamilkāra kungs”. Ar Kārli Sebri. 1981.g.
“Divas sirdis”. 2003.g.
Pavasara žurnālā “Būs” vesela sadaļa tika veltīta Pētera Pētersona Veltai Līnei speciāli rakstītajai lugai “Man trīsdesmit gadu” un tās galvenajai varonei – spoži nospēlētajai Rozei, kura nu Ditas Lūriņas un režisores Ināras Sluckas kopdarbā dzīvo savu jauno dzīvi, citā laikmetā, citā interpretācijā uz skatuves. Un tomēr Veltas Līnes Rozes gars ir jūtams skatītāju zālē. Eksistē tāds brīnišķīgs, fantāziju rosinošs vārdu savienojums- Gaišo Atmiņu Starojums. Tad, lūk, no tā vaļā netiek nedz vecākā skatītāju paaudze, kurai bija tā laime skatīt Aktrisi uz skatuves, gan arī jaunāki ļaudis, sastopoties ar Leģendu- Veltu Līni te teātra radio un video ierakstos, te filmās, te vienkārši kādā fotogrāfijā…
Rita Melnace