Inta Tirole savā dzimšanas dienā spēlēs izrādē “Meitenes”. Attēlā titulllomā izrādē “Šerlija Valentaina” 1995
Publicējam jubilārei veltīto Ērika Hānberga sveicienu, kas ir publicēts teātra žurnāla “Būs!” šī pavasara numurā.
Inta. Tirole. Tirolīte
Mirklīši
Man nereti pārmet, ka es visus, par kuriem ir runa, vienmēr nosaucot vārdos un uzvārdos. Tas skanot pārlieku oficiāli. Es piebilstu: tādējādi es paužu cieņu! Manu skatuvisko monologu “Vīrieši man sirdi plosa” tālākteicēju atļāvos uzrunāt sirsnīgāk: Inta! Taču palikām uz Jūs. Un joprojām esam uz Jūs. Nevis distancētu attiecību nozīmē, bet tālab, ka pret aktrisēm allaž esmu bijis kautrs. Ar aktieriem vīriešiem gan žigli un bieži ir gadījies pāriet uz Tu. Arī ar Intas Jūliju, režisoru Bebrišu, manu monologu skatuvisko koordinatoru. Ar aktrisēm – ļoti retos gadījumos. Ar Līgu Liepiņu laikam tālab, ka ar Pauli [Paulu Putniņu] un ģimeni reižu reizēm esam kopā burzījušies. Ar Ventu Vecumnieci – nez no kuriem laikiem. Toreiz, kad monouzvedums jau tuvojās simtajai izrādei, es, kur vien bija izdevība, lepojos: “Mana aktrise Inta Tirole!”
Teātru apskatnieks un izrāžu izsvārstītājs Gunnars Treimanis sarunās pauda omulīgi: “Tirolīte.” Reižu reizēm esmu dzirdējis izskanam šo mīlīgumu arī no citiem. Tirolīte! Kā jodelētāju draiskais atbalsojums. No Tiroles?
Vēl nepazīdams
Skatoties uzvedumus, vienmēr esmu bijis kā uzburts uz tipāžiem, kuri smīdina un dārdina zāli smieklos. Paula Putniņa Ļeļa Intas Tiroles versijā vēl tagad mani kņudina.
Aktrisi biju pamanījis jau agrāk, bet Putniņpaulis manu uzmanību saasināja. Toreiz es pat neuzdrīkstējos cerēt par kaut kādu sadarbību. Man par milzu pārsteigumu mūs satuvināja Jūlijs Bebrišs, un izrāde aizvirpuļoja! Tas notika pēc Ļeļas. Bet, kas bijis pirms Ļeļas, es uzzināju no Gunnara Treimaņa, ar kuru kopā man nācās būt pāris mēnešus kazarmās padomju laika rezerves virsnieku tā sauktajos sboros (militārās prakses iesaukumos). Gunnars aizrautīgi vēstīja par Intas ienākšanu kolektīvā, kur viņu vēlīgi sagaidīja. Stāstīja par Alfreda Amtmaņa-Briedīša ieinteresētību, jo režisors bija Intu nolūkojis un uzaicinājis. Tolaik vēl negatavoja veselus aktieru kursus konkrētiem teātriem.
Tādējādi pamazām iepazinu aktrisi, vēl personīgi nepazīdams.
Visādībās
Pēc sadarbības posma “režisors–aktrise–autors” sākotnējai versijai turpinājās arī citādas izpausmes. Izbraukumizrādes. Literārās pēcpusdienas. Radošās ciemošanās.
Vecumniekos, manas vidusskolas pagastā, pēc publikas daudzkārtējiem aplausiem pārgrupējāmies pie galdiem. Sātīgā pasēdēšana ieilga. Saimniecības vadība, gribēdama mūs aplaimot, piedāvāja honorārēt ar aitādām. Apmulsām un bildām, ka mums nav ne ģērētavas, ne kažoku šuvēja. Lai nelauzot galvu, pie Bauskas esot ādu apstrādes darbnīca un šūdinātava arīdzan. Tā mēs tikām pie īstiem plikādas kažokiem.
Reižu reizēm Inta un Jūlijs mani piepulcināja jaukos saietos savā dzīvoklī. Tolaik mākslinieki mita namā, kur bija plašas augstgriestu telpas. Namā Pulkveža Brieža un Elizabetes ielas stūrī, kur tagad ir viesnīca “Monika”. Ērta satikšanās vieta – ļoti tuvu teātrim. Man laimējās līdzpulsēt vairākās aktieru jubilejās. Bieži viesi saietos bija Māris Čaklais ar Ievu. Inta un Ieva jau tolaik sirsnīgi draudzējās.
Man nevajadzēja smadzeņot, ko līdzi ņemt. Martini! Tikai Martini! Tā Inta. Vienureiz visa vakarēšana pagāja fotografējoties, jo Uldis Dumpis, šķiet, bija atgriezies no viesizrādēm Amerikā. Ulda kamera, no kuras tūdaļ nāca laukā krāsainas bildes, bija kaut kas nepiedzīvots.
Nevis aplinkus, bet tieši
Kad ārstējos Tērvetes sanatorijā, saorganizējām spraigu pēcpusdienu, lai slimniekiem un personālam būtu iespēja gan diskusijā iekļauties par nopietnībām un nenopietnībām, gan šalkot smieklos, klausoties Intu.
Pēc pirmās daļas sekoja otrā – kopā ar sanatorijas vadību. Sniegā. Pie ugunskura. Šašlikojot. No medicīniskiem ķipīšiem iemalkojot. Biju pārliecināts, ka aktrisi esmu pozitīvi pārsteidzis ar banketu mežā. Taču Inta, uzslavēdama cienastu, sūkstījās: “Kā es tagad izdabūšu no drēbēm dūmu un šašliku buķeti!?” Tikai tad es apjēdzu, ka māksliniece taču bija ieradusies nevis spectērpā, bet sabiedrībā izejamās drānās.
Šašlikošanu atcerējāmies vēl nesen. Re, kā – bankets mežā paliek atmiņā uz mūžu!
Tencinādams un pieskandinādams
Katram skatītājam ir savs atcerēšanās prieks. Gan Intas Tiroles uzplaiksnījumi Blaumanī vai Bredberijā, gan pagātnes klasiķos un mūsdienu autoros.
Mani aizkustina aktrises smeldzīgumi un traģiskumi, mani apžilbina raksturkomiskas variācijas, kuras sakāpinātas līdz galējībai, bet neieslīd ākstībā un kulminē galantā savaldīgumā.
Tencinu par Jūsu kādreizējībām, kuras mani uzšūpo skatītāja atzinībā! Lai ļauts domās pieskandināt, kad atkal Martini ielāsos Jūsu tradicionālajā pokālā!
Ar kursabiedriem pēc diplomdarba izrādes 1960.gadā
Dagnijas Krūmas lomā kopā ar Jāni Kubili. Harija Gulbja “Mans mīļais, mans dārgais” 1972
Raimonda Auškāpa “Tāda ir dzīve” 1998