Izciliem aktieriem mēdz pievienot apzīmējumu par excellence. Jā, viņš tāds bija. Lai gan visprecīzāk viņu raksturotu šekspīriskais “viņš cilvēks bij’”. Aktieris ar lielo burtu, par kuru kāds aizgājušo laiku ievērojams psihologs teicis, ka Alfrēds Videnieks ikviena tēla dzīvi pārdzīvojis identiski, identificējies ar to, turklāt radot tam atbilstošu ārējo formu.
Ar J.Osi izrādē “Hamlets”
No kāda radioraidījuma man ir saglabājies paša mākslinieka teiktais, kas un kādi bija tie dzinuļi, kuri viņu, “pelēku lauku zēnu”, aizveduši līdz skatuvei: “Pirmais, ko gribu pieminēt, ir vārds Māte. Es gribētu teikt viņai paldies par to, ka viņa ir devusi pirmos iespaidus par literatūru, par valodu, teātri, ko viņa ļoti mīlēja, un viņa arī veda mani līdzi. Tēvam par viņa lielo vitalitāti (savu simtgadi viņš sagaidīja pie labas veselības un, kā pats teica, no dēliem neatkarīgs). Tad vajadzētu pieminēt lauku ceļu un klusas lauku mājas. Puika būdams, stāvēju pie ceļa un sapņoju par to tāli… Tur kaut kur ir liela laime, un tur vajadzētu cilvēkam tikt. Un tā nu sagadījās, ka šis lielceļš aizveda šo puiku uz Rīgu. (Pastarpām vēl bija bēgļu gaitas Petrogradā, kur, starp citu, tika redzēti lieli krievu teātra mākslinieki, kuru māksla uzkurināja alkas kļūt slavenam, darīt lielus darbu, par kuriem visi runātu.) Un šīs alkas laikam piespieda mani ķerties pie tādām lietām, kas padarītu mani it kā slavenu. Vēlāk, bez šaubām, šī slava reducējās uz darbu, uz nopietnu, lielu, dziļu, grūtu darbu.”
Beidzis Zeltmata dramatiskos kursus, Alfrēds Videnieks (vēl arī ar nepiepildītu sapni krūtīs – kļūt par lidotāju) dodas uz Liepāju, kur četrus gadus spēlē ļoti atbildīgas lomas, ar Krustiņu Rūdolfa Blaumaņa “Pazudušajā dēlā” aizsākot savu aktiera biogrāfiju. Un “šis nepārtrauktais darbs deva man iespēju izkopt to, ja varētu teikt, talantu, ko vecāki man bija devuši līdzi.”
Ar O.Lejaskalni “Ugunī” 1948.g.
Kādu ļoti būtisku Alfrēda Videnieka smalkā, psiholoģiski dziļā talanta īpatnību – spēt uz skatuves ārkārtīgi piesātināti klusēt, tēlā intensīvi dzīvojot, – jau atzīmēja kritika aktiera gaitu sākumā, viņam 1937. gadā pārnākot no Liepājas teātra uz Nacionālo teātri.
Un, ja arī no provinces skatuves pārnākušajam aktierim vēl pārmeta izteiksmes līdzekļu vienveidību (bet lomas jau arī bija līdzīgas kā viena ūdens pile otrai – jaunais varonis mīlētājs), visu kompensēja viņa suģestējošais spēks un temperaments. Kā šodien teiktu – harisma, spēja pakļaut skatītāju savam cilvēciskajam, ar gadiem – mākslinieciskajam “es”, savai personībai.
Ir skatītāji un kolēģi, kas vēl atceras viņa mēmo Oresta audzinātāju Lāslo Ģurko traģēdijā “Elektra – mana mīla”, vienu no pēdējiem izcilajiem mākslinieka sniegumiem, visu izrādes laiku atrodoties spēles laukumā, bez vārda ne tikai izdzīvojot sava tēla dzīvi, bet aktīvi pieslēdzoties tam filozofiskajam disputam par kardināliem dzīvības, cilvēciskās cieņas, goda, mīlestības, varas un Cilvēka attiecībām, kurš gandrīz divarpus stundas garumā tiek risināts.
Ar L.Kugrēnu un J.Kaijaku “Elektra, mana mīla” 1977
Alfrēda Videnieka radošajā biogrāfijā ir veiksmīgi ierakstītas pasaules dramaturģijas izcilākās virsotnes – Hamlets, Raskoļņikovs, Fedja Protasovs, Aktieris (Maksima Gorkija “Dibenā”), Glumovs (Aleksandra Ostrovska “Arī gudrinieks pārskatās”), mūsu pašu latviešu klasikas Zarēnu Kārlis (Andreja Upīša “ Zaļā zeme”), Harija Gulbja Alberts un citi.
Ar V.Līni “Zaļajā zemē” 1950.g.
Bet ar kādu pietāti viņš sāka darbu pie ikvienas jaunas lomas, jo tikai no viņa paša bija atkarīgs, cik piesātinātu dzīvi tā uzsāks. Tās nebija jauniesācēja bailes un neziņa, ar ko sākt. Drīzāk bailes tās atbildības priekšā, kuru aktieris uzņemas, sākot jaunu darbu pie lugas. Un tā bija arī atbildība par savu mākslu, profesiju, kurā tu nekad nedrīksti justies kā meistars, bet drīzāk kā mūžīgais skolnieks, mūžīgais meklētājs. Pats mākslinieks par to skaļi nemēdza runāt. Alfrēds Videnieks vispār nebija lielais runātājs. Man prātā aktiera stāstītais par to vasaru, ko viņš pavadījis ar “Hamleta” eksemplāru rokās lasot un pārlasot, līdz pie dīvāniņa, uz kura sēdējis, grīdas krāsa bijusi pavisam čību noberzta. Un varēja just, cik mokošs bijis šis cilvēka personības noslēpuma minēšanas process, viņa individualitātes, domāšanas atklāšana un vēlāk identificēšana ar sevi, varoņa emocionālo dzīvi izdzīvojot ar maksimālu jūtu un nervu patēriņu. Ikvienā Fjodora Dostojevska “Nozieguma un soda” izrādē aktieris zaudējis gandrīz vai divus kilogramus no sava svara. Prozaisks piemērs un tomēr tik daiļrunīgs. Raskoļņikovu nemaz nevar nospēlēt bez sviedriem. Un te ir tā lielā atšķirība starp lielu mākslinieku un jauniesācēju, ka pirmajam šos smagos darba sviedrus skatītājs nejūt. Un nejūt arī viņa garīgā sprieguma griestus. Alfrēda Videnieka Raskoļņikovs ar nervozi saasinātu uztveri vienkārši dzīvoja savu sarežģīto, strupceļā iedzītā vienpatņa inteliģenta, jūtīgas, smalkas struktūras cilvēka dzīvi. Mokoši meklēja dvēseles šķīstīšanas ceļu un atrada to tikai caur citu pazemoto un apvainoto vēl dziļāku sāpju izpratni.
Ar A.Liedskalniņu “Sieviete, debesis un elle” 1964.g.
Ar Ģ.Jakovļevu un I.Maču “Aijā, žūžū, lāča bērni” 1968.g.
Izrādē “Alberts” 1983.g.
Bija Alfrēdam Videniekam kāda ne visai nozīmīga loma ne visai nozīmīgā izrādē – krustvārdu mīklu risinātājs Isajs Jordana Radičkova līdzību spēlē “Janvāris”. Tēls ar gandrīz vai simbolisku slodzi, kurš kaislīgi, kā teikts lugā – gan līmeniski, gan svērteniski metās šifrēt kārtējo mīklu. Kā pats aktieris gan līmeniski, gan svērteniski, gan plašumā, gan dziļumā visu mūžu centās atminēt savu varoņu dziļāko būtību – atminēt cilvēku!
Bet kāds bija cilvēks Alfrēds Videnieks, jūs man jautāsiet. Ļoti vienkāršs, drīzāk kluss nekā runātīgs. Cilvēks, kurš jaunekļa gados kāroto slavu bija ieguvis, bet no tās nebija apreibis. Jaunībā ļoti skaists, uz kuru pielūdzējas krita kā uzmedotas. Kaislīgs. Es teiktu – ar dramatisku, pat traģisku personīgo ģimenes dzīvi. Tēvs, kam liktenis bija piespriedis piedzīvot paša dēla un arī mazbērniņa nāvi.
Rita Melnace