Diemžēl pēdējo reizi Nacionālā teātra repertuārā būs divi Henrika Ibsena lugu iestudējumi – “Mežapīle” (15.01.) un “Pērs Gints” (5.02.) .
Henrika Ibsena “Mežapīle” Elmāra Seņkova režijā ir saņēmusi divas “Spēlmaņu nakts 2015/2016” balvas:
Gada aktrise otrā plāna lomā – Maija Doveika
Gada gaismu mākslinieks – Oskars Pauliņš
“Vai jebkurš cilvēks ir tik stiprs (vai katram būtu jābūt tik stipram), lai spētu izturēt nežēlīgu patiesību? Kas dod tiesības atklāt patiesību tiem, kas nav tik stipri, lai ar to sadzīvotu un lai vispār dzīvotu? Varbūt būt pieaugušam tieši to arī nozīmē – prasmi savu patiesību dažkārt paturēt pie sevis un iziet uz kompromisiem?”- šie ir jautājumiem, uz kuriem Henriks Ibsens meklē atbildes savās lugās un arī “Mežapīlē”.
“Mežapīle” ir stāsts par kādu ģimeni, kuras locekļi – Jalmars, Gīna, Hedviga un Jalmara tēvs – izveidojuši paši savu pasauli, kurā atrod harmoniju un spēku dzīvot. Šai pasaulē neder kategoriskais imperatīvs “visu” vai “neko”, ko pazīst ikviens, kas reiz bijis jauns, un ar kādu šai namā ierodas Jalmara jaunības draugs Grēgerss Verle.
Izrādes režisors Elmārs Seņkovs: “Mēs visi zinām, ka noticēt saviem meliem ir ļoti vienkārši. Mēs arī zinām, cik ļoti grūti no tiem atbrīvoties. Izmisīga cīņa par patiesību mūs var padarīt par cēliem, bet arī kāds mūs var izsmiet. Kāda ir tā cena, lai atmaskotu patiesību un dzīvotu pēc sev nospraustiem ideāliem? Vai mēs esam gatavi pieņemt citu nospraustos ideālus, noteikumus un kļūt pieauguši? Vai labāk samierināties: ieritināties segā un ļaut visam notikt tā, kā tam jānotiek. Ibsens uzdod šos jautājumus, kuri arī man neliek mieru.”
Lomās: Gundars Grasbergs, Ivars Kļavinskis, Maija Doveika, Sanita Pušpure, Ivars Puga, Juris Lisners Ināra Slucka, Uldis Anže, Juris Hiršs, Alise Danovska.
Scenogrāfs Andris Freibergs, kostīmu māksliniece un scenogrāfa asistente Evija Pintāne, Edgara Mākena muzikālais noformējums, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš.
27. janvārī savu pēdējo izrādi piedzīvos Annas Rancānes skaudrais Latgales stāsts “Bišumāte un vilkacis” Valda Lūriņa režijā.
“Lugas pamattēma ir robeža. Robeža, kas pati var izjaukt savu iebūvēto līniju. Robeža starp dzīvi un nāvi, starp mirušajiem, kuri spēj dzīvos aizvien ietekmēt. Par plūstošo laiku, kurš mūs ir apzīmogojis vēl nepiedzimušus. Robeža starp sapni un realitāti, starp maksimālismu un pieticību, galu galā starp ticību un neticību” – stāsta izrādes režisors Valdis Lūriņš.
Stāsts par dzīvi Latgales pierobežā. Par pagātni, kura joprojām vajā. Par meliem, ikdienu un neprātīgu vēlmi pēc mīlestības. Pēc mīlestības, kas vienīgā spēj piepildīt reizēm šo sasodīti nepanesamo dzīvi.
“Vieta, kur varētu būt satikušies lugas varoņi, nav īsti noteikta, varbūt tā ir mazā pierobežas pilsētiņa Kārsava ar savu kādreiz slaveno kafejnīcu “Karpati” – nez vai fototapete ar kalnu attēlojumu pie kafejnīcas gala sienas vēl ir saglabājusies –, tā varētu būt arī Viļaka, kur 20. gadsimta 90. gados nevienam nevajadzības dēļ darbu izbeidza vienīgais benzīntanks. Tā varētu būt Zilupe vai Piedruja, bet tas nav svarīgi, svarīga ir tikai šī robežas līnija uz ģeogrāfiskās kartes un pierobežas izjūta cilvēkos. Attālums no centra, kas rada perifērijas sajūtu. Vientulība, atstumtība, mazvērtības kompleksi, cenšanās būt labākiem, jo tad tevi mīlēs. Sapnis par kādu siltu roku tavējā, kaut vai tikai pagājušā gadsimta 70.–80. gadu skolasbērnu iemīļotajā rotaļā “Kalimbamba…”, kas bija arī labs veids, kā neveikli izteikt savas pirmās jūtas un simpātijas” – raksta Anna Rancāne.
Lomās: Marija Bērziņa, Daiga Gaismiņa, Lāsma Kugrēna, Ilze Rudolfa, Mārtiņš Brūveris, Gundars Grasbergs, Ivars Kļavinskis, Mārtiņš Egliens, Mārcis Maņjakovs, Voldemārs Šoriņš, Uldis Norenbergs, Normunds Laizāns, Jānis Āmanis, Kaspars Aniņš un Valdis Zilveris, kā arī Rihards Zelezņevs, Agris Krapivņickis, Rūdolfs Apse, Mārtiņš Gailis, Sandija Dovgāne, Elizabete Skrastiņa, Jānis Burmistris, Juris Gavars.
Scenogrāfs Oskars Deģis, kostīmu māksliniece Jurate Silakaktiņa, horeogrāfs Alberts Kivlenieks, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš, Lindas Ģībietes video, video inženieris Toms Zeļģis.
Izrāde “Pērs Gints” 5. februārī tiks spēlēta pēdējo reizi.
Ibsena “Pērs Gints” ir tapis kā režisora un mākslinieku tandēma veidotās triloģijas otrā daļa, no tradicionālās interpretācijas paturot vien Edvarda Grīga mūziku. Romantiskais varonis Pērs Gints un viņa nenopietnās attiecības ar sievietēm un paša dzīvi Kairiša redzējumā pārtop filozofiskā drāmā, kas vēstī par cilvēka ceļu pretī pašam sev. Izrāde sākas ar mazā, tikko staigāt sākušā Pēra pārgājienu pāri skatuvei, kādu to savā pirmajā sarunā atmiņās redz māte Oze un Pērs Gints. Izrāde beidzas ar vecā Pēra Gintu iešanu pretī savai nāvei jeb atgriešanos mātes, par kādu kļuvusi Solveiga, klēpī. Izrādes pēdējā mizanscēna ir kailais, kā no mātes miesām nākušais, vecais Pērs nenovecojošās, tikpat jaunās kā pirmoreiz satiktās, iesvētību baltajā kleitā tērptās Solveigas klēpī.
Viss pārējais, starp piedzimšanu un nāvi notiekošais ir Pēra Ginta ceļojums “pasaulē, kas manā galvā” – ceļojums sapņos un fantāzijās, aizbēgšana no mājām un atgriešanās mājās, dzīves izskaņā saprotot, ka mājas ir vieta, kur sastapt sevi un mīlestību.
Dažādās darbības vietas – kaimiņciems, Dovres karaļa pils, mežs, Marokas tuksnesis, Ēģiptes trakonams, jūra, kapsēta – atrisinātas kā dažādas pasaules, kas ietver viena otru – dublē, veido spoguļattēlu, ir savstarpēji saistītas, atkārtojas, pietuvojas vai attālinās no skatītāja. Viens no negaidītākajiem risinājumiem ir Ingrīdas kāzās sastapto viesu “pārtapšana” Dovres karaļa meitas kāzu dalībniekos – rozā svētku kleitas meitenēm un rozā uzvalki puišiem pārtop troļļu rozā kleitās un uzvalkos, tikai to valkātājiem ir apvītušas sejas un rokas, paplūduši ķermeņi, bet ļaunums palicis tas pats.
Apbrīnas vērts ir Ulda Anžes darbs Pēra Ginta lomā, pirmkārt, jau kvantitatīvi – izrādes dramaturģiskais materiāls veidots tā, ka 3/4 poētiski sarežģītā teksta pieder Pēram Gintam, tātad trīs izrādes stundas ir tīrs Pēra Ginta “monologs”. Otrkārt, konkrētā izrāde paredz sarežģītu fizisko partitūru, jo Pērs Gints “lido” uz brieža gan savās fantāzijās, gan nolaupot kāzās Ingrīdu, cīnoties ar Lielo Līko, aplidojot Anitru tuksnesī utt. Un visbeidzot, Ibsena teksti jaunajā, speciāli šai izrādei veiktajā Edvīna Raupa tulkojumā, paredz sarežģītu filozofiskas domas risināšanu darbībā, ko Uldis Anže padara personisku un uzmanīgam klausītājam tikpat personiski uztveramu.