15. augustā Nacionālā teātra aktrisei ILGAI HINCENBERGAI 90. dzimšanas diena. Dzīves un apstākļu sakritības dēļ viņas ceļi jau krietnu laiku ved garām pašai tik nozīmīgajam teātrim. Toties mākslinieci pēc vīra izcilā latviešu arhitekta Modra Ģelža nāves visbiežāk var sastapt Alūksnē, kur viņa pielikusi daudz pūļu, lai tiktu restaurēts viņas mantojums – vēsturiskā Palmu māja.
Ilga Hincenberga ir no tām aktrisēm, kas līdzās savam aicinājumam – teātrim ļoti augstu ir stādījusi ģimeniskās vērtības: bijusi praktiskās dzīves balsts vīram un izaudzinājusi divus Latvijas kultūras dzīvei ievērojamas personības – arhitektu Andreju un mākslinieku Kristapu Ģelžus.
Te iespēja noklausieties Latvijas Radio raidījumu “Dzimtu saknes” par Ilgu Hincenbergu un viņas lielisko ģimeni.
Gadu pēc Teātra fakultātes beigšanas, ko Ilga Hincenberga aizvadīja Jelgavas teātrī, 1953. gadā viņa tika aicināta uz toreizējo Drāmas teātri kā jauno varoņu atveidotāja. Teātra vēsture min viņas Natašu (Maksima Gorkija „Dibenā”), Ošu Annu ( Andreja Upīša „Zaļā zeme”), Dinu (Raiņa „Jāzeps un viņa brāļi”), Mēriju Fitoni (Mārtiņa Zīverta „Āksts”), Inesi (Pētera Pētersona „Balto torņu ēnā”), Mariju (Rūdolfa Blaumaņa „No saldenās pudeles”), donju Urraku (Prospēra Merimē „Sieviete – debess un elle”), Sondru (Teodora Dreizera „Amerikāņu traģēdija”), lēdiju Čiltenu (Oskara Vailda „Ideāls vīrs”), marķīzi Čibo (Alfreda de Misē Lorencačo”).
“Āksts” (1957) Ilga Hincenberga – Mērija Fitone
“Rīga” (1958) Ilga Hincenberga – Cipfelbrinka madama. Emma Ezeriņa – Holcenberga madama. Mirdza Šmithene – Štēmeizena madama.
Aktrises eksaltētais, ne vienmēr stabilais tēlojums, pakļaušanās mirkļa iedvesmai un arī gadi viņu novirzīja arvien vairāk uz raksturiem un spilgtiem epizodiskiem tēliem – Inspektrisi (Harija Gulbja „Aijā, žūžu, bērns kā lācis”), Skaidru Kāpostiņu (Paula Putniņa „Paši pūta, paši dega”), Virsmāsu, krustmāti Naniju un misis Vainmilleri (Tenesija Viljamsa „Ilgu tramvajs”, „Jaunības putns ar saldo balsi” un „Vasara un dūmi”), Iju (Vadima Korostiļova „Pirosmani, Pirosmani”), Ilzi (brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laiki”).
“Paši pūta, paši dega” (1972) Ilga Hincenberga – Skaidrīte Kāpostiņa. Elza Radziņa – Auguste Biezais. Antra Liedskalniņa – Leļa.
“Balto torņu ēnā” (1959) Valdemārs Zandbergs – Pāvils, Ilga Hincenberga – Inese
“Amerikāņu traģēdija” (1960) Mihails Kublinskis – Klaids Grifitss. Ilga Hincenberga – Sondra Finčlija.
Izkopto literāro gaumi un dotības Ilga Hincenberga 70.–80. gados apliecināja arī pašas veidotajās koncertprogrammās, interpretējot gan Erika Ādamsona izsmalcināto prozu, gan Regīnas Ezeras un Valentīna Jakobsona darbus, kā arī ar pašas komentāriem stāstītās latviešu tautas pasakas.
Ļoti žēl, ka māksliniece savas literārās dotības, kas spilgti izpaužas viņas esejās par dažām ģērbtuves kolēģēm, nav likusi lietā, tādā „marģerzariņiskā” veidā aprakstot, teiksim, savu plaši sazaroto senču „koku” un laiku, kurā tie dzīvojuši. Bet kas zina…
Un vēl tāds tīri sievišķīgs piesitiens – Ilgai ir lieliska veco laiku ūdenskliņģeru recepte, ko viņa lika lietā, kādreiz cienājot savu izcilo 3. ģērbtuvi.
Lai aktrisei arī turpmākos dzīves gadus veselība, enerģija, spēks un dzīves prieks!
Ilggadējā kolēģe Rita Melnace
Par Ilgu Hincenbergu lasiet arī mūsu teātra 100gades lapā http://100.teatris.lv/personality/80