12. februārī dzimšanas diena Andrim Daņiļenko

Jubilejas rindas Andrim Daņiļenko, kuram- ticiet vai neticiet 12. februārī paliek sešdesmit gadi.

Bija laiks, kad viņš akadēmisko izglītību ieguvis, brīnišķīgi samtainas balss īpašnieks aizrāva un valdzināja klausītājus koncertzālēs, TV , radio un brīvdabas estrādēs.  Astoņdesmitie, deviņdesmitie gadi… solo koncerti, jūsmīgas atsauksmes, viņa balsij speciāli rakstītas dziesmas…

Un tad jaunās tūkstošgades pirmajā gadā arvien biežāk viņu var sastapt Nacionālā teātra personāla pusē.  Direkcijas pavēlē rakstīts: pieņemt darbā par vokālo pedagogu.   Darbā, kur   Tu kā publiski apbrīnojama personība it kā esi atgājis maliņā, kur par Tavu darbu aplausus un cildinājumus saņem Tavi, neteiksim nu gluži, ka skolnieki, bet vairāk vai mazāk dziedošie aktieri, kuriem Tu esi palīdzējis atraisīties, noticēt, ka  to vari, pakoriģēt, patīrīt, izlīdzināt frāzējumu.

Man liekas, ka ar Andri Daņiļenko ir viegli sastrādāties.  Viņš ir tāds draudzīgs, uzticams, atsaucīgs.  Savs cilvēks kolektīvā, kāds arī ir muzikālais vadītājs Valdis Zilveris.

Un ja kādam, pat ne no mākslinieciskā sastāva kolēģim ir apaļa jubileja, – Andris kopā ar Valdi nekad neatteiksies emocionāli iekrāsot šo svētku brīdi: viens ar ģitāru, otrs ar akordeonu – jubilāram mitras acis un mulss laimes smaids lūpās- un arī viņiem tīri cilvēcisks gandarījums…

Bet kur tad par Andri Daņiļenko kā mākslinieku, iemīļotu dziedātāju?!

Teātrī mēs tāpat visi to zinām, kāds glabā sevī to jūsmu un apbrīnu…Teātrī Andris ir kolektīva loceklis, kurš neafišēdams dara savu smalko, iejūtību prasošo darbu!  Kaut kur ārpusē, koncertos izdziedošs savu Mākslinieka dvēseli!

Lai sešdesmitie nāk , kā japāņu gudrība saka, ar spēju redzēt un dzirdēt tikai Patiesību!

Rita Melnace, literārā konsultante

Jāņa Deinata un Edgara Groševa foto