No 15. jūnija līdz 22. jūnijam Latvijas Nacionālajā teātrī atkal būs skatāmas Rūdolfa Blaumaņa nemirstīgās “Skroderdienas Silmačos”. Šķiet, pašas populārākās tautas lugas skatīšanās latviešiem jau sen nav tikai teātra apmeklējums, bet gatavošanās Jāņiem, ielīgojot gada īsāko nakti. Bet tiem pilsētniekiem, kuri Jāņos Rīgu nepamet, Nacionālā teātra “Skroderdienas” ar slaveno līgošanas skatu kļuvušas par svētku tradīciju.
““Skroderdienas” ir iespējams izveidot dažādi – pat kā drāmu, ja tiksiet galā ar dziesmām, vai kā grotesku, ja tiksiet galā ar Jāņu nakts liriskajiem skatiem. Tāpēc es teiktu, ka “Skroderdienas” pašas par sevi jau ir žanrs. Tāda pamatīga buķete, kur kopā samesti pļavu, grāvmalu ziedi ar dārza rozēm un pa vidu var uzdurties bitei. Mūsu teātrī tā ir norise, process, rituāls, kurš maina laiku – tā ir kā pavasara rumulēšanās ar tuvojošos Jāņu smaržu, tāds kā lielisks trekns otas triepiens uz jauna audekla – vasaras audekla,” stāsta izrādes režisore Indra Roga.
Tālajā 1902. gadā, kad luga tika pirmizrādīta, tā “izgāzās” un to nospēlēja vien dažas reizes. Pēc bargās Jāņa Asara recenzijas tā klusi nozuda no Rīgas Latviešu teātra repertuāra ar prognozi, ka uz skatuves nekad vairs neatgriezīsies. Atgriezās, un – uz palikšanu. 2010. gadā režisore Indra Roga, iestudējot jau desmito šīs lugas inscenējumu Nacionālajā teātrī, atrada tajā, kā pati teikusi, “svaigumu”, un, acīmredzot, tas ļauj “Skroderdienām Silmačos” joprojām pulcēt skatītājus nu jau 13. gadu, pārvarot divus pandēmijas klusos pirmsjāņu laikus.
„Var teikt, ka „Skroderdienas” Nacionālais teātris ir tik ļoti piesavinājies, ka tās pieder šim teātrim. Un, pat ja cits teātris tās izrāda, apziņā ļaudīm vienalga paliek doma, ka jāaiziet būtu vēl uz īstajām “Skroderdienām”. Un īstās ir Nacionālajā. Jo mums tā nav vienkārši izrāde, – tas jau ir rituāls, kur lomu tēlotāji no kārlēniem vai rūdiem pārtop par dūdariem un ieviņas par pindacīšām vai bebenēm,” saka Indra Roga.
Dažs labs aktieris pa šiem gadiem nomainījies, dažs jau sākotnēji strādājis divatā ar dublantu, bet ir divi aktieri, kuri savu lomu nospēlējuši nu jau vairāk nekā simt reižu, proti, visus gadus un visās izrādēs. Viena no tām ir Ditas Lūriņas Antonija. Otrs – Juris Lisners Ābrama lomā.
2024. gada “Skroderdienu” Dūdars joprojām būs Uldis Anže vai Ainārs Ančevskis, Alekša lomā – Raimonds Celms, Elīna – Agnese Budovska vai Ieva Aniņa.
Tā kā šogad aizsākas sadarbība ar uzņēmumu “Valmiermuižas alus”, kas izbrūvējusi jaunu alus “zorti” (kā teiktu Blaumaņa varoņi) – “Skroderdienu” alu, ko varēs baudīt arī izrādes apmeklētāji, tad jāpiemin vēl četri aktieri, kuru varoņi ir dikti kāri uz alu un salej to zaļajā krūzē – Elizabete Skrastiņa vai Liene Sebre, Igors Šelegovskis un Uldis Siliņš jeb Ieviņa, Rūdis un Kārlēns.
““Valmiermuižas alum” kā Latvijas zemi un cilvēkus mīlošam vietējam uzņēmumam, kas mājo un brūvē alu pašā Vidzemes sirdī, vienmēr ir bijis būtiski celt godā nacionālas vērtības,” atklāj teātra sadarbības partneris, alus darītavas saimnieks Aigars Ruņģis. “Gan ar Latvijas nacionālā dzēriena – dzīvā alus – darīšanu un alus baudīšanas kultūras iedzīvināšanu, gan dodot savu artavu Latvijas kultūras uzplaukumam un mūsu kultūrvēsturisko vērtību saglabāšanai, īpaši izceļot un lolojot draudzību ar teātriem Latvijā. Tādēļ šogad esam īpaši pagodināti kļūt par Latvijas Nacionālā teātra izrādes “Skroderdienas Silmačos” atbalstītājiem un radīt izrādei īpašu alus garšu.”
Lai puto! Jo “pēc Jāņiem, skaidri zināms, būs sukas tā vai tā…”
