Aizejot mūžībā tik lielos gados, aiz muguras palicis tik garš mūžs, kur teātra pieturstabi jau vairs ir tikai stabiņi, lai cik ļoti Baiba Indriksone mīlēja daiļās mākslas visā to daudzveidībā. Īstie pieturstabi viņas dzīvē tomēr bijusi ģimene, jo, par spīti jebkura mākslinieka lielākam vai mazākam ego, Baiba bija īsti ģimenisks cilvēks, kas pie vīra bija izgājusi gandrīz no skolas sola – režisors un pedagogs Aleksandrs Leimanis viņu bija noskatījis dzīves ceļabiedram. Abi kļuva par vecākiem dēlam Aivaram, un tādējādi viņu dzīvē teātrim un kino pievienojās balets, kas turpinājās, pateicoties Aivara meitai Elzai, kaut dejotājs bijis arī Elzas brālis Gusts. Tā kā Baiba paguva sagaidīt arī mazmazbērnus un pati vecumdienās tika ģimenes lolota un pieskatīta, gribas ticēt, ka viņas neaizmirstamie smiekli māju pieskandināja arī pēdējos gados, kad Baiba uz teātri vairs nedevās.
Pandēmija izjauca kādu viņas skaļi izteiktu sapni – 90 gadu jubileju 2022. gada februārī sagaidīt uz Nacionālā teātra skatuves. Izrādes šajā laikā jau atkal tika spēlētas, bet drošības labad Aivars kopā ar pārējiem ģimenes locekļiem apsveicējus uzņēma mājās. Sapnim par jubileju bija dubultsegums, jo tā būtu bijusi arī 70 gadu darba jubileja – Nacionālajā teātrī aktrise ienāca 20 gadu vecumā tālajā 1952. gadā, tāpēc Baibai tas bija tik svarīgi.
Par Pilsētas priekšnieka meitas Marijas lomu Gogoļa “Revidentā” (1952) vai Aņu Čehova “Ķiršu dārzā” (1953) viņa runājusi retāk, lai gan tieši ar tām iesākas viņas gaitas uz Nacionālā teātra skatuves, bet ar Raiņa Dinu “Jāzepā un viņa brāļos” (1956) Baiba lepojās pat ļoti, varbūt tāpēc, ka fascinēja ne tikai tīrās un nevainīgās mīlestības brīnums un altruisms, bet Raiņa vārds. Galu galā sevi mākslas pasaulē viņa pieteica tieši ar Ābelītes lomu filmā “Rainis” pavisam tālajā 1949. gadā.
Jaunajai aktrisei nozīmīga bija arī Zelmiņa Blaumaņa “Indrānos” (1954), bet to, ka Blaumaņa darbu iestudēšana tajā laikā nebija pašsaprotama, šodien ir grūti iedomāties. Šajā lomā iekodēts viss Blaumaņa lugas kodols – Indrānu tēvs Zelmiņā saredz to cilvēku, caur kuru viņa mūžs nav bijis velts. “Es dzīvošu caur to labu…”
Vēlākos gados liriskās meitenes nomaina šķelmīgas dāmas un omulīgas kundzes, bet 70. un 80. gadu augstais punkts ir Lēnas loma filmu diloģijā “Vella kalpi” un “Vella kalpi Vella dzirnavās” un Olita Sprēsliņa latviešu grāvējā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, kuru, aizverot acis, spēs nocitēt teju katrs, īpaši izceļot ģeniālā daudznozīmībā pausto “Māmiņ…”
Vai 70 gadi teātrī vienmēr bija piepildīti? Nē. Kā daudziem. Un šajos brīžos ģimene bija tā, kam Baibas atbalsts, īpaši “loģistikas” jautājumos, bet visbiežāk sirds siltuma un labvēlības “jautājumos”, tik ļoti noderēja, ka Baibai vienkārši nebija laika saīgt. Tāda viņa arī palikusi atmiņā – allaž priecīga par to, ka teātrim ir vajadzīga, bet nekad ne dusmīga par to, ja sezona iekritusi tukša. Pateicoties tam, ka Baiba bija tik atvērta radošām avantūrām, viņa paguva ne tikai piedalīties Nacionālā teātra “Pērā Gintā”, drosmīgi atkailinot plecus, vai paviesoties Dailes teātrī izrādē “Ērtas dzīvošanas mirklīši”, bet uzkāpt arī uz Nacionālās operas skatuves Džakomo Pučīni “Vīlas. Džanni Skiki” iestudējumā. Tiesa, “Pēra Ginta” otrajā daļā, kad viņas varone sēdēja rindā, gaidīdama zvana skaņu, kas viņu aicinās uz Dieva valstību, Baibas seja kļuva skumja un zinātājs tajā varēja nolasīt, no kā viņa šai brīdī atvadās.
Mierīgu mūžības ceļu vēlot,
Latvijas Nacionālā teātra kolēģu vārdā
Ieva Struka
