Ielīgot mūžībā
Tieši pirms gada, precīzāk pirms 11 mēnešiem, teātra mājaslapai tapa veltījuma raksts izcilajam aktierim Jānim Kubilim viņa 100 gadu jubilejā, kas pienāca 24. jūlijā. Šajā rakstā tika meklēti nozīmīgākie pieturas punkti viņa neticami bagātajā mūžā, uzsverot, ka 100 gadus cilvēka dzīvē ar prātu neaptvert, jāliek lietā iztēle.
Protams, ka saules mūžs nevienam šajā saulē nav atvēlēts, tāpēc bija skaidrs, ka pārskatāmā nākotnē pienāks brīdis, kad būs jāraksta atvadu vārdi. Tos rakstīt iekrīt Nacionālam teātrim zīmīgā laikā – nedēļā, kas jau daudzus gadus paiet “Skroderdienu” zīmē. Tas ir gaišākais laiks Latvijā, tas ir laiks, kad saule te noriet, te jau atkal uzlec, un tas ir skaļākais un darbīgākais laiks Nacionālajā teātrī, jo tad te sastopami visi aktieri, arī tie, kas vairs aktīvi nedarbojas, bet atnāk būt kopā ar visiem kā Dzelzkāju un Vanagu saimes ļaudis.
Vienlaikus tas ir arī klusākais laiks, jo cilvēks pieklust un grib sadzirdēt, ko viņam pavēstīs daba. Saulgrieži ir kaut kā sākums un kaut kā beigas. Jānis Kubilis ir Jānis, tātad tas ir viņa laiks, un vārdu viņam deva vecāki toreiz Neretā pirms 100 gadiem un 11 mēnešiem. Jānis Kubilis ir bijis Joske “Skroderdienās”, sākot ar vēsturisko 1955. gada iestudējumu 10 gadus pēc 2. pasaules kara beigām, kad “Silmači” tika atkaroti vārda tiešā nozīmē latviešu kultūrai un atgriezās Nacionālajā teātrī uz palikšanu. Jānis Kubilis tolaik un visa mūža garumā – šarmants, elegants, inteliģents, būsim godīgi – skaists bezgala – spēlēja nevis Aleksi, kā piederētos staltam jauneklim, nevis Kārlēnu vai Rūdi, kas krita viņa kursabiedriem Ērikam Brītiņam un Alfrēdam Jaunušanam, bet Joski – žīdu tirgotāja vienīgo atvasi, jo daba viņam piešķīra ne tikai talantu, bet arī tumšu, ak, tātad liktenīgu acu skatienu. Tumšās acis viņš tika licis lietā vēl vairākkārt, nostiprinādams savas paaudzes meiteņu (plus un mīnus vismaz gadi 30 uz vienu vai otru pusi) nedalītu piekrišanu un jūsmu par dažiem spāņiem – Alehandro Kasonas Pablo “Trešajā vārdā” un Kurpnieku “Brīnumainajā kurpniecē”, par dažiem ģēnijiem – Mocartu Puškina “Mazajās traģēdijās”, Luiju XIV Bulgakova “Moljērā” un Federiko Garsiju Lorku, par dažiem blēžiem – Fičūru Molnāra “Liliomā” un asesoru Braku Ibsena “Hedā Gablerē”, par dažiem “liktenīgajiem” – Maratu Arbuzova “Mans nabaga Marats”, Krustiņu Blaumaņa “Pazudušajā dēlā”, Johanu Stumbres “Sarkanmatainais kalps”. Un kur vēl Hamilkara kungs, Longins Laukmanis, Murzaveckis, Klaids Grifitss vai grāfs Almaviva.
45 teātrī nostrādātajos gados Jānis Kubilis nospēlēja kopumā 120 lomas, te nosauktās ir tikai atgādinājums gan par kvantitāti, gan par mērogu, par pārējām jāmeklē rakstos, bet ar aculiecinieces tiesībām pavēršu priekškaru uz 24. jūlija pēcpusdienu pirms 11 mēnešiem. Baltezera mājīgajā namā, kur jubilāru no rīta sveica Valsts prezidents un Latvijas televīzija, pēcpusdienā, kad saule mijās ar pēkšņām lietus gāzēm, durvis bija atvērtas teātra kolēģiem un tuvākajiem draugiem un kaimiņiem. Bet kurš gan negrib būt tuvākais, kad runa par Jāni Kubili un 100 gadiem, ja katram skaidrs, cik šāds brīdis ir brīnumains, tāpēc mazā viesistaba bija stāvgrūdām pilna, jubilārs smaidīgs un laipns, atrodot mirkli uzmanības katram te atnākušajam. Un “katrs” to arī novērtēja, pilnā mērā gatavs atvadīties un doties prom, ja jubilāra gadi ilgāk neļautu kavēties saviesīgās sarunās. “Pusstundiņa” ievilkās četru piecus stundu garumā, un nākamajā rītā droši vien “katrs” satraukti nodomāja, kā šo rītu sagaidījis gaviļnieks. No drošiem avotiem tika iegūta ziņa, ka gaviļnieks pamodies vēl priecīgāks un možāks nekā lielās dienas rītā, jo tik daudz pāri malām plūstoša prieka un mīlestības steidzīgā ikdiena viņam sagādāt nevarēja, pat ja Jānis Kubilis dzīvoja sava dēla, absolūta līdzinieka Aļņa un viņa ģimenes rūpīgi pieskatīts, un te tuvāk, te tālāk bija arī dēla Edgara ģimene.
Raiņa varoņus Jānis Kubilis uz skatuves pārāk daudz nebija spēlējis, tomēr kaut kas no Raiņa ieviestā apzīmējuma “apaļš cilvēks” bija arī Kubilī – viņš bija raudājis un smējies, mīlējis un cietis, daudz atdevis teātrim un tomēr pratis ģimeni turēt augstāk par kādu atsevišķu lomu, bet sevi – augstāk par ļaušanos laika straumei. Kad Jānis Kubilis 1994. gadā nolemj atstāt skatuvi, viņam ir svarīga paša griba un paša lēmums prast pielikt punktu aktiera mūžam teātrī. Varbūt tieši tāpēc arī todien – pirms 11 mēnešiem – viņš tik ieinteresēti, jūtīgi un ar patiesu labvēlību deva svētību pārmaiņām teātrī, kādas tobrīd sākās.
Lai līgodziesmām ielīgota mūžības baltā nakts!
Latvijas Nacionālā teātra vārdā,
Ieva Struka
