Izrādes » Aktieru zāle » Pulkstenis ar dzeguzi
lielā zāle Bookmark and Share

Lomās

Augusts Grieze, tēvs: Ģirts JAKOVĻEVS
Marta, viņa sieva: Lāsma KUGRĒNA
Oskars: Mārcis MAŅJAKOVS
Andris:Jānis ĀMANIS
Astra, Oskara sieva: Inga MISĀNE - GRASBERGA
Vecāmāte: Baiba INDRIKSONE
Miks, Andra draugs: Kaspars DUMBURS
Vija, Oskara un Andra māsīca: Zane DOMBROVSKA
Saša, Vijas vīrs: Artis DROZDOVS
Skaidras balss: Iveta RAZUMOVSKA
Tirgus Marijas balss: Marija BĒRZIŅA

Tuvākās izrādes

visas izrādes
Otrdiena, 25.04 Pulkstenis ar dzeguzi
izrāde 2 daļās

Pulkstenis ar dzeguzi

Jānis Jurkāns
Režisors: Mihails KUBLINSKIS
Scenogrāfe: Sintija JĒKABSONE
Kostīmu māksliniece: Liene ROLŠTEINA
Gaismu mākslinieks: Oskars PAULIŅŠ
Muzikālais noformējums: Valdis ZILVERIS
Producente: Ilona MATVEJEVA
Pirmizrāde: 30.12.2014. Izrādes ilgums: 2h

Konflikts starp pragmātisku un ideālistisku pasaules uztveri ir viens to tiem, ko piedzīvo gandrīz katrs mākslinieks un patiesībā katrs domājošs cilvēks. Mūsdienās šī pretruna ir vēl asāk izteikta, nekā tālajā 1977. gadā, kad jaunais dramaturgs Jānis Jurkāns to iesniedza lugu konkursā un vidējās paaudzes režisors Mihails Kublinskis iestudēja. Toreiz tas bija neparasts gadījums, jo tapa divas izrādes vienās un tais pašās dekorācijās, jo katram sastāvam bija savs režisors. Pirmajam - Alfreds Jaunušans. Mihaila Kublinska izvēle atgriezties pie šīs lugas ir sava veida revīzija - vēlme pielikt punktu tais vietās, kur toreiz dažādu apstākļu dēļ tika pielikts komats. Tiesa, aktieri šoreiz būs pavisam citi.

Pirkt biļeti
  • video
  • foto
  • atsauksmes
08.01.2015 08:26 Jānis
„Neviens nav labs, neviens nav ļauns, mēs visi esam nelaimīgi...”
(V.Šekspīrs)

Šie vārdi atrodami Latvijas Nacionālā teātra jaunās izrādes „Pulkstenis ar dzeguzi” programmiņā. Un diez vai vēl patiesāku un tiešāku citātu varētu atrast šīs izrādes apraksta sākumam.
Aizveras Aktieru zāles aizkari un durvis. Un tad sāk tikšķēt laiks. Tik – tak. Tik – tak. Tik – tak. Un nolemtības sajūta nepamet skatītāju visas izrādes laiku. Jāspēj izsekot vairāku tēlu likteņiem – dažādiem, kroplīgiem un dziļi nelaimīgiem. Ja jautāsiet vai izrādē mīt arī kāds gaismas stars, tad mana atbilde ir – NĒ. Tāda nav. Vien prožektoros, kas met gaismas starus aktieru sejās, kurās iegūlušas izrādes galvenās un patiesākās vērtības – lieliski aktierdarbi (J.Āmanis, M.Manjakovs, K.Dumburs, I.Misāne-Grasberga). Un liels nopelns par to pienākas izrādes režisoram Mihailam Kublinskim. Ne bieži nākas redzēt izrādes, kad otrais cēliens pārspēj pirmo un liek vilties. Šis ir režisora lauciņš, kurā jāsabalansē izrādes attīstība, kulminācija un fināls. Šajā izrādē viss ir kā pēc literatūras un mākslas standartiem.
Manā skatījumā pirmais cēliens beidzas bez īpašas intrigas, starpbrīdī liekot pārdomāt redzēto un iezagties apziņai, ka nekas nevar beigties labi. Sākoties otrajam cēlienam nākas sastingt un gaidīt un lobīt – kas būs nākamais dēmons, kas lauzīsies laukā no katra tēla. Un tēlu ir žēl. Ļoti žēl. Bet uz to jau ir tikai un vienīgi sekojoša atbildē – tā ir dzīve, ko dzīvo katrs no mums. Visiem ir nācies sastapties ar kādu no tēmām, kas tiek skartas izrādē. Visiem. Un neticu, ka atradīsies kāds, kurš pateiks, ka viņu neviena no šīm problēmām nav skārusi. Daudzi vien baidās un negrib to atzīt.
Vientulība ir biedējoša, bet dzīves vientulība ir vēl jo biedējošāka. Nemaz nerunājot par vienaldzību, kas iezagusies 21.gadsimta ikdienā. Par to dzirdēsiet izrādē.
Ļoti skumjš un bēdīgs ir B.Indriksones atveidotais vecāsmātes tēls, kurš Aktieru zāles mazajā telpā atmosfēru padara vēl jo nomācošāku. Es ļoti, ļoti sen nebiju redzējis šo aktrisi darbībā, tāpēc man bija vēl jo lielāks prieks bija vērot Latvijas „zelta fonda paaudzes” aktrisi spēlējam šajā izrādē. Par to paldies režisoram.
Vienīgā nelielā piebilde – pārlieku vienveidīgas lomas pēdējā laikā tiek iedalītas aktrisei L. Kugrēnai („Spoki”, „Mī..mālēt”, „Mīli manu sievu”), tāpēc viņas tēlam, kas izrādē ir īpaši kaitinošs un dzīvi degradējošs, nenoticēju līdz galam.
Un liela vieta izrādē atvēlēta R.Paula dziesmai ar Leona Brieža vārdiem „Atziedi, dvēsele”. Pēc izrādes noskatīšanās nu jau šī dziesma manās ausīs skanēs pavisam citādi.
Man arī reiz bērnībā vecvecāku mājās pie sienas bija pulkstenis ar dzeguzi. Nu jau sen kā tā vairs neizskrien no savas mājiņas nedz pusstundās, nedz apaļās stundās. Bet laiks turpina tikšķēt – tik – tak, tik – tak, tik – tak. Turpina tikšķēt mums katram.
Izrāde man ļoti patika. Tā aizkustināja - smeldzīgi un līdz sirds dziļumiem patiesi!
12.01.2015 18:56 Sanita
Skumji, bet tik patiesi!!!
Ar smeldzīgu smīnu noskatījos uz sev tik pazīstamām situācijām, dzirdētiem tekstiem. Tādi nu mēs esam, skrienam katrs savā vāveres ritenī, ieraujam tur arī citus, pēc tam brīnāmies kā paskrien laiks, dzīve. Varbūt ir pienācis laiks apstādināt to riteni un paraudzīties apkārt...grūti, bet dzīve ir dota tikai viena.
Paldies teātra ļaudīm par šo izrādi!
09.02.2015 11:17 Velta
Vīlos izrādē.
21.03.2015 10:14 Pičuks
Luga, šķiet, ir pārrakstīta pamatīgi. Saturs kļuvis mazliet virspusējs, ko "piesedz" lieliska aktierspēle... Ansamblis ir kā sauja lielisku riekstu vai klēpis ābolu... Bauda!
Pēc izrādes pēkšņi atcerējos LTV nofilmētajā izrādē (nez – tā saglabājusies????) dzirdamās Veltas Līnes intonācijas, dodoties pie mirušā Mikus mātes... Drūma klasika, bet cauri gadiem...
Īpašs prieks redzēt Baibu Indriksoni un Jāni Āmani košās lomās. Protams – arī visus pārējos!
Kopš Mihails Kublinskis mazliet "piebremzējis" ar režijām un ļaujas darbiem, kas interesē, redzams, ka lieliski veicas darbs ar aktieriem varbūt arī ne ļoti labos dramaturģijas darbos. Aizmirsta lieta...
(Varbūt teātrim ar kāda fonda palīdzību ir vērts parevidēt televīzijas un privātos ierakstu arhīvus, jo atceros, bērnībā redzējis ne tikai "Pulksteni...", bet arī "Paši pūta...", "Aijā, žūžū..." un "Silta, jauka ausainīte"... Ja melš, ka 90. gados daudz kas izdzēsts, varbūt kādam ieraksts tomēr ir... Viens – stāstīt par Liedskalniņas Blānšu un Leļu, otrs – redzēt...)
19.12.2015 17:54 Anna
Paldies par brīnišķīgo izrādi, aktierspēle sajūsmināja, un, gan ne uzreiz, izrādē organiski iedzīvojos kā ... diemžēl skumji pazīstamas dzīves gabaliņā. Sevišķi aplausi Kasparam Dumburam un Baibai Indriksonei.
17.02.2016 10:08 Ilze
Aktieru spēle protams laba. Esmu vīlusies teātra režisoru izvēlē - iestudēt šādu izrādi, kuras sižets daudziem no mums nav nekāds teāris, bet gan reālā dzīve. Redzēju publikā lielākoties sievietes gados, kuras sēdēja un raudāja. Tāpēc grūti saprast, vai šāda tipa izrāde interesē tikai vecāka gada gājuma cilvēkiem, kuriem ir interesanti atskatīties uz saviem dzīves notikumiem un saprast, ka pulkstenis (dzīve) turpina tikšķēt, bet laimes, piepildījuma, mīlestības, jeb vienā vārdā "dzeguzes" tajā nav. No izrādes neguvu nekādu garīgu baudījumu. Šādas izrādes varētu būt interesantas pēc gadiem 10-20, kad būs nomainījušās paaudzes.

Pievienot atsauksmi

Paldies, jūsu sūtījums tiks publicēts tuvākajā laikā!
* Ja sūtījuma saturs neatbilst vispārpieņemtām ētikas normām, teātris ir tiesīgs to nepublicēt.